LLM versija
Starp 42. un 45. meridiānu.
Ziemeļlatvijas ceļojuma apraksts
No Matišiem es palieku viens vienīgs pasažieris. Auto, nepieradis pie tāda viegluma, lēkā kā jauns kumeļš, un es līdz ar viņu. Šoferis, kristīgs cilvēks, neaizmirst šad tad apstāties, vai es neesmu izsists ārā, un, kad redz, ka tik traki vēl nav, — sukā atkal uz priekšu. Visu garo ceļa gabalu no Matišiem līdz Maz-Salacei es vairāk atrodos ar galvu pie autobusa griestiem nekā ar ķermeni uz sēdekļa.
Iebraucam Maz-Salacē. Lai viņā tiktu, ir jāiztur liels nepatīkamums, no dubļainā kalna uz Salacas tiltu braucot. Es tieku šūpots no vienas uz otru pusi kā santīms kibelītī. Pretimnākušie apstājas un mierīgi noskatās braucējos. Pārbraukuši Salacas tiltu, lēnām ceļamies kalnā augšā uz miestina centru. Vēl mazliet dubļi un tad acu priekšā atveras skaists skats uz pašu miestinu ar stalto baznīcu vienā pusē un tāru mucu fabriku otrā pusē. Maz-Salaci sen dēvē par Ziemeļlatvijas Šveici, un šo nosaukumu viņa tiešām ir pelnījusi.
Maz-Salaci sasniedzam tikai ap 8 vakarā. Uzmeklēju viesnīcu un sāku aprunāties. Jā, nolikšanās varot dabūt un vakariņas arī. Nu, ko tad vēl! Iekārtojos savā jaunajā mājoklī un eju uz bufetes telpām pasūtīt vakariņas.
Lejā, bufetes istabā, četri lautiņi raujas ar preferansa spēli. Viņi spēlē, kreklos izmetušies, kā mājās. Spēli viņi kuplina sīkmīlīgiem izteicieniem, piemēram: “Bet ja nu es sineģerēju šito trīsagi plazu, ko tad tu teiksi?” — “Tas ir tīrais muižnieks priekš riktīga kunga!” otrs atsaka. Labu brītiņu es skatos šai mierīgā spēlē. Lūk, viņu dzīve, kuru neviļņo nekādi politiski notikumi, ne partiju strīdi. Tā ir mierīga provinces idille. Ilgi es varētu skatīties šai bildē, bet mani pārtrauc paziņojums, ka varu iet vakariņās. Pēc tam, es lienu zem segas un guļu nost.
- Zeltnieks turpina maršrutu.
Otrā dienā mans pirmais nodoms ir — apskatīt Skaņo kalnu un Velna alu Salacas krastos. Šīs slavenās vietas atrodas apmēram 5—6 kilometru attālumā no miestina. Ceļš ved pa labo Salacas krastu. No miestina eju gar veco upes malu. Salaca gluži augstajos krastos te piekļaujas sarkanām iezīm, vietām tek caur alksnāju krūmājiem un lāsdam apaugušiem lejasmežu trasēm. Dziļš klusums visapkārt, tikai spāres un ūdens tauriņi lidinās meldros.
Pēkšņi manā priekšā izaug klints. Skaņais kalns! — es nopriecājos un tūliņ nolemju izmēģināt atskaņu skaistumu, jo Skaņais kalns dodot brīnišķu atbalsi. “Či!” es iesaucos skanā balsī. “Ko tev vajag?” klints atbild. Tā patiesām ir viena brīnišķīga klints! “Kas par burvīgu skanu!” es turpinu. “Bet vai kāpēc jāblauj?” — atbalss mani norāj. “Kas tu esi? Vai kalna gars?” es gribu izdibināt noslēpumu. “Nē, esmu vecais Rupainītis, — es ganu Pīšleciņa govis,” nāk atbilde. Otrpus upes parādās sirmzētiņš un mierīgi paskaidro, ka Skaņais kalns esot vēl kādus 2 kilometrus tālāk. Bet Velna ala gan esot tepat aiz upes līkuma.
Spraucos cauri lasu puduram un aizsniegšu drīzi vien alu. Tas ir liels iedobums stāvā klinšu kraujā līdz pašai upes malai. Cilvēks tur smalki varētu iekārtoties, un ir tad vēl “zilindrā” nesniegts līdz alas virspusei. Ap alu mežājas tukšas bišmīļu tūteles un laikrakstu numuri. Var redzēt, ka te mitinājušies diezgan izglītoti velni; nav visi šādi tādi…
Nedaļu aiz Velna alas krasts atkal pozelas stāvus kā siena. Pa krasta ērti iekoptām kāpnītēm uzkāpju augšā un atsežos uz maza soliņa. Lielas egles un liepas nokarājas pāri upes līmenim, kā milzu mežsēni, un, šķiet, savā ēnā glabā senu noslēpumu. No krasta klinšu spraugas veras mazs strautiņš un priecīgi iekrīt Salacas ūdeņos. Visapkārt klusums un tāda mierīga noskaņa, ka, ja šeit fonā man gribētu iekārtot ziņas par lielpilsētas dzīves trokšņiem, par pasaules politiku, par kultūras sasniegumiem, — tas būtu grūti ticams.
Vēlreiz apbrīnoju skaisto vietu un soļoju tālāk. Sastopu divas ogotājas. “Vai tālu vēl līdz Skaņajam kalnam?” — prasu. “Ne visai — nāksiet upes līkzis, un tad turpat būs.” Paātrinu gaitu un drīz vien skujām nobirzis taciņš mani izved klajumā. Viņpus upes pazelas stāv klints, viscaur notetovēta iniciāļiem un vārdiem. Šinī pusē upes klajums ar beņķiem un kādas telts skeletu: bijušais balles laukums. Skaidrs, ka esmu sasniedzis mērķi — Skaņo kalnu.
(Turpmāk sek.)
LNB periodikas digitalizācijas OCR versija
Ztarp 42. un 45. meridianu.
SeemcllatwijaS avvalstķ us A şchuka. No Matische: m es poleeku weens wee> nigs paşascheerS. Auto, nepeerudis pee tabda weegluma, lehkà kà kaNeas. un es lihds ar wiņu. Şchoşers. kristies zàeks. neaismirst şchad tad apskatitees. waj es neesmu isşists ahrâ, un kad reds, ka tik traki wehl naļr — sukà atkal uş preekschu. Z?!şu iaro zeļa gabalu no ??a. tişcheem lihds Mas-Zalazei es wairak atrodos «r galn?u pee autobusa greesteem, nekà ar kermcn.' us şebdekka. Eebrau?am Lai winâ tiktu, ir jaistnl leels nabrbaudijums. no dubļainà kalna uş Şalaz-s tiltu braucot. Es teeku şwaid'ts no meen.:s us otru pnft, kà şanti.ns kliba- lifrref'a FefcbČi. apstahjas nn weh'.im' noskata? briuzejos. Pahrbraliku» f.-fv ŞalazeS tiliam. laisàm kalnā augschâ us meestiņa vntru. Vcbl ma'leet dubļi un tad azu nrsekichâ atmēros skaists skats us paschu mētriņu ar stalto puş? un ht' fonu muhro fabriku otrā vusķ. sen debmè r nosaukumu teescham ir pelnîsuşi. sş-hl. ka neeşmu d'>sņeeks es t>wf?tiî>* ?'e metreem ņtrv rrmv. «p-kabrtni, »«r Vāķķti i*i*y*ŗttm 'x-J**w ftr sşoleem apehnoto» qv**m * uv *;ft%. iá*l. ksņu. ««« mW ir*H.:m *it* mi: jaluhk- ņatlS »«i>j«Z. jo — ?« zau p«.
ndseju — Mas-Şalazi faşneedsàm tikai ap V wakarâ. Usmekleju wceşnizu un sahku aprunaļees. Ja, noklsmohjas warot bcbut un itnu karina» ari. Nu, ko tad xtxtļlll Eekorte<ejos şawâ jaunajā m-ahjoklî un ei.u us bufetes telpām paşuhtit wakariņaS. Lejā. buşetes istabê. tschetri kautiņi vo»sas ar preseranşa şpehli. Wiņi şpchtt. kreklos is. metuşchees, kà mahjâs. Şpehli roim kuplina sihmigeem isteizeeneem, par peem.: „Bet ja nu es şinehreju schito tr»agi plazl, ko tub tu deikşi?' -- ir tihrais muschiks preekşch riktiga hmaņì* otrS atsaka. Labu brihtiņu es skatos şchaî meeriaâ şpehsķ. Luhk. wiņo. osihwe. kuru newiļņo nekahdi politiski notikumi, ne partiju sļrihdi! Ta ir mierīga prowinzes idile. Ilgi es lvaretu skatitees schal bildē, bet mani pahrtrauz pa. siņojumķ, ka waru eet wokariņâs. Paehdls, eS lvenu sem sega» un guļu nost. 2. Aekiņeeşs turpina mtvschrut». Otra dccnâ manS pirmais nodoms ir — ap. skatit Bhno kalnu un Wetna alu Salazes kra> stoķ. Şchis şlawenas weetas atrodas apmeh. ram ļ>—6 kilometru «ttahlu no meestiņa. Zeļsch wed pa labo àaştu. No meestiņa eju gar upes m?ln. guļ nWtos koku Mfiri fn w#\rHi limtc lent.i. kr»ş»»« Glşìti uîfopt* »?şşi»ļ Mmi. Ne»<> nf mttftino balk« »liz.î. wî tVrn Dc» ?r«ft» «ttïïtì Khpeņck. ivî»'sïu t*a»rift, k« *«r ļ«um» dîihwot tik sc«iftä apwidîl un nêlehķat ais preeka; es gan
minu weetâ sen buhtu lepnS palizis. Un tet soliņi upes krastos. t« skaidri kà raditi preekşch mihlas pabrişchoem. Te pat no N'gas war braukt şchurp atklaht. Nis Walten. bergaS muischas şahkas meschs. ReşnaS prec. deS un Mirsi stahw kà fwebrinati sargi gar upes malu. Esmu sawâ loikâ rrbfoļi* dauds skaistu upiu. kà: yuglu. RigzK pilşehtas îa. naln, Şarkandauaawu. tatşchu neweena no tàm newar libdunateeS Ģalazei. Weetam wiņa zeeşchi zeeşchi peeglauşchas şarkaneem eescheem. weetam tek zaur alkşchņu krubmajcem un lasdam apauguşcheem lehsneem trasteem. Dsîksch kluşumS wisapkahrt. tikai şpahrj un uhdens tauriņi lidinājās meldros. Peepeschj manâ preek. şchâ isaug klints. Skaņais kaln l — es nopreezajoS un ruMiw nolemju ismehfiinat at. skaņu skaistumu, jo ŞkaņaiS kalns dodot brih. nischķu atbalsi. .Ci!" es eekleedsos şşaņâ balss. tew wajaaa?şş klint» atbild. Ta patee. scham rr weena brihni'H/!aa klints! „Ka§ par bunvign skanu\" es turpinu. ~Vet rvaj tapehz jablauj?ķ atbalss mani no. rahj. .KaS tu Ģ Waj kalna garS?" es gribu isdibinat noilebpumu. *9?è, esmu wezaiS VuPainiS, — es ganu Pih. ledscha gowiS/ nahk atbilde. OtrpuS upe? parabdas şîrms wezitis un mcc. r,qi paskaidro, ka Ckaņais kalns esot wchl kah. duS 2 kilometrus tch»ak. Bet Velna ala aai esot tepat ais upeS ltbtşcha. ŞprauzoS zauri
lasou puduram un aisşneedsu brif)! meen iln. Tas ir leelS eedobums sşahwâ klinşcku kraujā lihds paschu upes malu. Zilmeks tur smabaļn waretu eestabtees. un ir tad mehl „zilindrZâ ne» sneegtoS lihds alas mūspusei. Ap alu meh. ìajaS tukşcbas bn'kmitu tul.to» un Īnifrafito numurs. Var redset. ko te mitinājās dcesgan is. glihtoti welni; naw wiS şchahdi taddi . . . Nctahļu ais Welna alao krasts atkal PazekaS stabwuS kà seena. Pa krastā eeribkoteem kah. peeneem usşahpju augşchâ un atşehschoô us masa soliņa. Leelas egles un leepas nokabruşchàs pahr upes lihmeni, kà milsu un. schkeet, samā ehnâ glabà senu noslebpumu. No krasta klinşchu spraugas Merd masS ttrautiņşch un preezigi eerit Salazes uhdcņos. Visapkabr: klusums un tabda meerioa noskaņa, ka ja şcbe't fonds man ciribetu eeTtonfrit par leelpilşcbtu dş'hwes troksni, par ļ>isaules politiku, par kulturas şaşneegumeem, — tas buhtu gruhti tizamS. Dehlreis apbrihnoju skaisto meetu un soļoju tabkak. Sastopu dimas ogotajā». Vaj tablu mehl lihds kalnam? — praşu. Nè. ne misai — n-7bkşcbot upes linziS. un tad tur. pat buhschot. Paahtrin-iju gaitu un brihs meen skuiam nobiri? ta.ļiņşch mani ilmed klajumā. Viņpus upes PazekaS stahma klint?. mi?,aur notetometa iniziakeem nn wahrdeem. Şmin? pus? upes klajums ar beņķeem nn kahims telts skeletu: binilcbais balles laukums. Šķidrs, ka eşmu şaşneedsis mehrķi — Şkaņo kalnu, wehl.)