LLM versija
Lēnīgais ceļiens
(67. turpinājums.)
Knuta Hamsuna
Šajā vietā viņu pārtrauca. Atnāca kāds cilvēks un pastāstīja viņiem to, kas bija noticis naktī. Viņš bija atbraucis kamanās un izstāstīja par nelaimes gadījumu, kas bija nobeidzies ar nāvi. Tā nebij nekāda liela nelaime un liels zaudējums visai pasaulei, ne. Un šis gadījums pašus nespieda atteikties no kāpelēšanās pa kalniem, bet viņš tomēr atkal pamāja ar galvu pār sirdi: lūk, vēl viens nāves gadījums vairāk. Bez tam, sanatorijā atkal sametās drausmīgi.
Kas briesmīgākais šai gadījumā bija tas, ka viss notika tikai tādēļ, ka viena no istabmeitām bija gadījusies tukšā istabā otrā stāvā. Viņa tur bija viena nosēdusies un tā mierīgi sēdējusi.
Pārziņe viņu tur atrada, nakti un tumsā. Pārziņe parasti ikvakaru apstaigāja māju, pārliecinādamās, vai viesi apkalpotāji laika liekas guļ. Viņa uzdedzināja sērkociņu, apskatīja istabu un gāja tālāk. Tādā kārtā viņa arī uzgāja istabmeitu, kas sēdēja neaizslēgtā istabā, it kā tai tur būtu kāds darbs. Pēc tam viņa neraudāja un neskraidīja, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, bet, gluži otrādi, sēdēja tik klusu, cik vien spējdama, un klausījās, elpu aizturēdama.
Saimniecības pārziņe bija tā pārsteigta, ka tikko dzirdami pačukstēja no sliekšņa: “Tu… Tu šeit?” Istabmeita ar zīmēm rādīja, lai pārziņe ienāk. Viņas abas sāka klausīties; viņas dzird, ka blakus istabā nav mierīgi, tur atskan raudas, šņuksti un vaidi, tur kāds ir izmisumā. “Tā ir d’Espar jaunkundze,” nodomāja pārziņe, “vai viņa tikai nav slima?”
“Vai viņa jau ilgi tā?” čukstēdama pārziņe prasa istabmeitai.
“Jā, šodien jau diezgan ilgi. Bet tas notiek katru vakaru jau kopš nedēļas. Un viņa gandrīz neko vairs neēd; ikreiz, kad viņa ēd parastu ēdienu, tai paliek nelabi un nāk atpakaļ.”
Pārziņe izgāja koridorā, pieklauvēja pie d’Espar jaunkundzes durvīm un jautāja:
“Jums ir nelabi, d’Espar jaunkundze?”
“Man?” modrā balsī atbildēja jaunkundze. “Nē. Es tikai skaļā balsī lasu kādu franču grāmatu.”
Iedomā, ka pārziņenes tumšā seja izstiepās krietni garāka. “Tādā gadījumā lūdzu piedošanu!” teica viņa. Bet istabmeitai tā pavēlēja tūliņ šajā pašā acumirklī iet un likties gulēt.
Nākamajā vakarā istabmeita atkal iegāja tukšajā istabā. O, domājams, ka viņa pārāk skaidri dzirdēja šņukstēšanu un vaidus normēti, kaut arī tos lasīja no franču grāmatas. Ziņkārības dīdīta, viņa tūliņ bija jutusi, ka šeit kas nav kārtībā, bet tapēc viņa atkal nosēdās tukšajā istabā, kur to noslēpa tumsa. Bet te nu kaut kas notika. Pēkšņi atvērās durvis un tajās stāvēja d’Espar jaunkundze, visa baltā, ar degošu sērkociņu rokā. Istabmeita izbiedēta iespēdās, aizsedza seju rokām un grīļodamās iziet pa durvīm, garām jaunkundzei. Tā viņa iet tālāk pa koridoru, tālāk… No koka trepju puses atskan troksnis, it kā kāds nokristu, pēc tam kliegšiens, bet tad tumsā vairs nav dzirdams nekas…
Šis nāves gadījums, neraugoties uz visu tā nejaušību un nesvarīgumu, tomēr iedarbēja d’Espar jaunkundzi. Jaunā meitene no kantora galda ar rakstāmmašīnu vairs nespēja pārdzīvot šādus satricinājumus; viņai arī bez tiem bija diezgan nepatikšanu, o, pat vairāk, nekā diezgan! Tagad uzturēšanās sanatorijā viņai vairs nebija ne atpūta no darba, ne svētki. Viņai bija aizdomas, ka kalpones stāsta tenkas par viņas neveselību: it kā viņa nepanestu parastu ēdienu, bet prasītu visneparastāko barību, jā, siļķi ar grauzdētu maizi vai teļu nenovārītas iekšas. Nu, viņa baidījās, ka kalpones pat spiegotu koridorā un blakus istabās. Nu, vai tas ir jēdzīgi…?
(Turpmāk vēl.)
LNB periodikas digitalizācijas OCR versija
Pehdigais cehleens.
(S7. iurplnaiumS.)
Knuta Hamsuna
<£duiî ipcciâ minu Atnahza kabds zilnxks un pa'tabitija wineem io, kas bija notizis nakti. Wmich blia atbrau? kamanās un isstabstija pat nelaimes aadijumu, kas bija nobeidzos ar nabmi. Ta nebij nekahda lccla nelaime un saudcjums wişai pasaulei, ne. Un şchis aadliums Paşchnabmneeku atteikteeb no kahpeleşchanas pa kalnecm debļ. bet wiuş<ş) tomehr atkal pamaw ar! gà p<ir siluni. ka. lubk. webl weens nahweS gadnums wairak. Bes tam, sanatorijā atkal sametas drauşmigi. . şchm gadnuma h\a M, ka w ss notiko tif v t r X ka uvena no istabmeitām blia aadnuşeo.o tuļşcha istabā otrl'sliblvā. Wiņa tur bija toetft» noşehduşeeS un ta meeriai şebdejun. »>^^-:.,. P-hrsine minu tur atrada, natti uu tUMşa. şiirnnc pa. rasti ikmakarus apstaigāja mahju, pahrleezinàmàS, wai ro»şi
apkalpotāji laika leekas gulēt. Wiņa usdedşinaja şehrkoziņu, ap. skatija istabil un gahja tahlak. Tahdâ kabrtâ Miņa ari usgabia iswbmeiw, kas şebdeja neaisşlehgtâ istabā, it kà tai tur buhtu kabds darbs. Pee tam Miņa neraudāja un ncdscedaja, scbuhpodamàs us Preekscku un atpakaļ, bet. gluschi otrādi, sebdeja tik klusu, zik meeu spehdama, un klausijàs, elpu aiswrcdama. Şaimneezibas pabrsine bija tà pahrsteigta, ka tikko dsir» dami patschuksteja no sleegschņa: .Tu... Tu şà?" Istabmeita ar sihmem rahda, lai Pabrsine eenahk. Viņas abas şabk klmlsitees'. minas dsird. ka blakus istaba nam meerigi, tu? atskan raudas, tsmuksti un Maidi, tur kabds ir ismisumâ. i? d'Eşpar jaunkunbse," nodomāja wiņa tikai naw slima?" „Waj miņa jau ilgi tà?" tşchukstedama pahrsine praşa istabmeitai. „Oja, scbodeen jau deesgan ilgi. Det tas noteek katru Makaru jau kopsch nedēļas, lîn miņa gandribs neko Mairs neehd' ikreis, kad miņa eeehd parastu ehdeenu. tai ;xlleek nelabi un nahk atpakaļ." Pabrsine isgabja koridorā, peeklauweja pee d'Eşpar jaunkundses durwim un jautajā: „litm? ir nelabi, d'Espar jailn ; ..Man?" modrā balsi atbildēja jaunkundse. „Ne. ES tikai skala balsi lasu kabdu frantşchu gralunatu." ladomà. ka Pahrsinei tumşâ seja isstcepàs kreetnl garāka. »Tahdâ gadijumâ luhdsu teiza lviņa. Bet
istabmeitai ta pawchleja tuhliņ şchaî paschâ azumirkli eet un liktees gulēt. Nabkoşchajâ wakarâ istabmeita atkal eegahia tllkschajâ istaba. O, domājams, ka Mina pabrak skoidri dsirdeja schehlabaS un maidus normegişki. kaut ari tos lasija no frantschu grabmātas. Siņkabriba? dibdita, Miņa tuhliņ bija jutusi, ka sche kaut kas naw kabrtibâ, bet tapebz wina atkal noşcbdàs tukşchajâ istabā, kur to noslehpa tumsa. Bet te nu kaut kas notika. Pchkşchņi atweras durwis un tajās stabw d'Espar jaunkundse. Misa balta, ar degosckiu sebrkozinu roka. Istabmeita isbeedeta eeşpeedsas. aişşeds seju rokam un grihļodamàs iseet Pa durwim. garam jaunkundiei. Tà Mina eet tablak pa koridoru, tablak... No kebķa trepju puses atskan troksnis, it kà kabds nokrii'tu, pehz tam klecdseens, bet tad tumsa tvairs nam dsirdams nekas ... Şchis nabwes gadi jums. nerauşiotee? us Misu ta nejau'Şu un nesroarigumu. tomehr d'Espar jaunkundu. Jaunà meitşckx» no kantora galda ar rakstammasebinu nxn'rs nespehja pabrzeest srbahdus satricinājumus. Miņai ari Kes teem bija deeşgan o. Pat mairak. nekà deesgan! Tagad usturescbanàs sanatorijā Miņai Mair? uebij ne atpubta no ne şwehtki. Wiņai bija aisdomaS, ka kalpones stahsta tenkas par wiņas neweşelibu: it kà Mina nepanestu ' c-hv-u*. bet Prasitu Misneparastako baribu, ?à. siļķi ar grausdetu maisi lvaj blefi nenomabritu f'ivrif. laa.-id i'rahbijos, ka kalpones pat speesiojuschas. ' . >ridora un blakuL istabās. 9ļu, ivaj tas ir zccsä^...o? 1 * (Turpmāk wehl.)