LLM versija
Kahdi mehs esam.
Latvju tautas garīgie pamati atspoguļojas tautas dzidri-daiļajos darinājumos. Viņos mēs redzam, kādus tikumus audzinājuši mūsu senči un ko tie mums atstājuši šai svešņu novēlojumā. Bet mūsu mazā tauta dzīvo lielā pasaules ceļa malā un tiklīdz lielās tautas sāka vairāk kustēties, tās ari pamudināja “zīrulīti” ceļa maliņā un, ja ari “ne ievada” to “uz Vāczemi”, tad uzsūtīja tai vācu, zviedru, poļu un krievu kungus pašā ligzdā, kur gandrīz visi no šiem svešzemju kungiem sāka rīkoties kā savās mājās. Mēs, mazā tauta, nevarējām dzīvot pēc savas gribas, nevarējām vairs piekopt savus tikumus — mums bija jāpiekļaujas svešo kungu gudrībai un ieradumam. Un kādi mēs tagad esam pēc šās pielāgošanās? Vai mēs esam tikpat pieklājīgi, pieklājīgi, saimnieciski un neviltoti, kādi bija mūsu senči? Nepieklājīgajam “zīrulītim” ir svešo kungu viltība, un ne mazāk šo kungu pēdējās ziņās un ceļojošās revolūcijas laikā, uzspiests niknas pūses zīmogs. Mēs uzstājamies tagad viens pret otru tāpat kā agrākie kungi uzstājās pret mums: tie bija strupi pret mums — mēs esam strupi pret līdzcilvēkiem; tie izcēlās no sevis un iedomīgi — mēs ari domājamies būt gudrāki par visiem; neviens nevarēja pārliecināt viņu netaisnībā — ari mēs esam stūrgalvīgi līdz slimīgumam; tie mūs apsmēja — vēl ne pieklājīgāk mēs nereti uzstājamies pret līdzcilvēkiem un it īpaši pret tiem, kas atkarīgi no mums.
Šie tautu netikumi ir samaitājuši mūsu dvēseles dzidrumu. Tagad mēs no tām esam atkratījušies. Mēs esam brīvi ņemt to, kas mums derīgs. Tagad mēs brīvi ejam pie citām tautām. Braucam uz ārzemēm mācīties. Kas tagad gan nebrauc uz Kultūras fonda, t. i. uz tautas rēķina uz aizjūras zemēm? Visus gadus, kamēr Latvija pastāv, mēs braucam visi: veči, jauni, bagāti, nabagi, vīri, sievas, politiķi, dziedoni, mūziķi, pētnieki, ceļu cēlāji, skolotāji, ierēdņi, inženieri, amatnieki, tirgotāji, saimnieki, veselotāji un, laikam gan, ari soģu gani. Ja katrs no tiem būtu ļāvis ko derīgu ārzemēs iemācīties un, mājās pārnācis, piemērotu mūsu apstākļiem, tad vajadzēja izskatīties Latvijai labi: tai vajadzēja būt laimīgai zemei, kurā valda priekšzīmīga kārtība un iekārta. Bet vai tas tā ir? Diemžēl, ne. Ja kāds pārbrauc mūsu robežu, tad viņš uzduras taisni uz pretējo. Tas vispirms nesastop laipnus un pievilcīgus pilsoņus, bet gan asus un strupi noraidošus; tas ceļo lēnām uz priekšu, jo vilcieni kavējas, un daudzkārt pat bez vajadzības, bez gala ilgi pieturēdami; vagonos bieza putekļu kārta, izbārstīti papirosu gali, trūcīga apgaismošana; līdzbraucēji un apkalpotāji nereti visdegunīgi. Nonākdams pilsētās sajūtams informācijas trūkums par tālāk-ceļošanu un apstāšanās vietām; ja vajadzīgs tālāk ceļot pa ūdensceļu, tad upes malā pat vietējie nespēj uzzināt attiecīgā tvaikoņa pieturas staciju un atiešanas laiku. Uz vietas palikušais viesis apmeklē mūsu atklātās vietas un redz tukšu operu, tukšus teātrus, bet gaiļīgi piebāztus kinematogrāfus un fokstroti; viņš iet atspirgt restorānā un sastop pat pirmklasīgos, neglītu trokšņošanu, rupju un piedauzīgu ālēšanos — īstu zemāka kroga ainu un ne smakas no Eiropas veclās un smalkās jautrības. Eiropietis nāk pie secinājuma, ka mums trūkst audzinātības, un sāk interesēties par mūsu audzināšanas iestādēm — skolām. Viņa savāktās ziņas ir apmēram šādas: mēs daudz eksperimentējam un kaut ko mācām, bet profesori augstskolās apgalvo, ka studenti netur līdzi lekcijām; ar audzināšanu skolās stāv vēl bēdīgāk — tādas pavisam nav un tagadējos apstākļos ari nevar būt. Mēs labprāt nerādītu ārzemniekiem mūsu audzināšanas iestādes, bet ko nu mēs vairs slēpsim, kad skolotāji un viņu priekšnieki atklāti, skolnieku, vecāku un visas sabiedrības priekšā laikrakstos viens otram pārmet melošanu, uzticības nelietīgu izmantošanu, vārda neturēšanu un citas tamlīdzīgas smalkas lietas. Sažņaudas sirds, redzot, ka mūsu “darba” skola pavedina jaunatnes tīrās, nevainīgās dvēseles; redzot, ka mūsu skolas pārvērtušās par audzināšanas un izglītības apsmieklu. Ko nav paspējušas sagandēt mūsu skolas, to nobeidz mūsu lubu literatūra, pornogrāfiskie izdevumi un mūsu naidnieku un partiju savstarpējā nekulturālā apmētāšanās dubļiem. Mēs esam nokļuvuši briesmīgā muklājā, no kura mums visiem spēkiem jāizkļūst, ja ne pašu, tad mūsu bērnu — mūsu nākotnes dēļ. Nevainosim nevienu citu, kā katrs pats sevi, apņemsimies patiesi laboties un mūsu bērnus nemaitāt — tad izkļūsim.
Vai citās mūsu dzīves nozarēs ir labāk, kā nupat minētās? Nebūt ne. Blakus skolām, visur par lielāko kultūras veicinātāju uzskata labus ceļus. Kādi mūsu ceļi, par to liecina viena no tautas labākajiem dēliem nupat aizbērtā kapa! Cik zirgu nobendēts uz mūsu ceļiem, cik ratu un aizjūgu salausts, cik velti patērēts dārgā laika, izvelkot iegrimušos vezumus un pat tukšus ratus, zināms tikai tiem, kam šīs mokas nākas pārdzīvot; bet cik mēs zaudējam, pārvadājot pa mūsu moku ceļiem pa graudiņam to, ko varētu pārvesta uz reizi, to aprēķināt nenāk prātā nevienam. Vai mūsu Kultūras fonds nedarītu pareizāk, ja tas ekskursantiem negrūstu sudraba latiem ārzemju ceļus, bet gan šos latus izlietotu mūsu pašu ceļu bruģēšanai?
Ārzemēs kara sagrautās ēkas jau sen šādos apstākļos kārtīgā kārtībā; Vakar-Eiropā dzīve un kustība sastopama ne tikai pilsētās, bet ari uz laukiem strādā ļaužu pulciņi un dun mašīnas. Bet mēs vēl mitinam ļaudis tranšejās un ēkās, it īpaši uz laukiem, bez jumtiem. Lauku dzīve kā izmirusī. Kāpēc viņa tāda? Tāpēc, ka esam izmocījuši lauciniekus pārmērīgā darbā un nelabvēlīgos apstākļos; mēs tiem atraujam palīgspēkus, uzturēdami pilsētās uz to pašu laucinieku rēķina veselas bezdarbnieku armijas. Bezdarbnieku institūta ieviešanā mēs bez kavēšanās esam sekojuši Eiropai. Kas mums daļas gar to, ka tur trūkst darba, bet pie mums darba netrūkst. Ne, tautas ekonomisti, kas jūs ari esat uz tautas rēķina ceļojuši pa ārzemēm, tā tas ilgi nedrīkst būt — bezdarbniekiem pie mums vietas nav! Visi, kas pie mums nemāk vai, pareizāk, negrib darbu atrast, sem stingras uzraudzības liekami pie neaizbraucamo ceļu labošanas, pēckrievišķo mežu tīrīšanas, suņu lauciniekiem palīgā izstrādāt sienu un taču novākt. Un ja tad vēl ne, mīļo — tad liksim tos pie mūsu neskaitāmo purvu susināšanas, pie aizžūpojušo tīklu tīrīšanas. Šāds kultūras darbs izplešinās mūsu zemes fonda platību tādā mērā, ka mums vairs nevajadzēs izzāģēt mežus jaunsaimniecību iekārtošanai, ka mums vairs nevajadzēs tīkot pēc vecsaimniecību un lielatgūstamo centru zemes.
Liekas, ka visi ārzemēs ceļotāji mums neko nav devuši. Kāpēc? Tāpēc, ka kultūra nav izstrādājama vienā mēnesī. Ja Kultūras fonds dod neskaitāmiem gribētājiem naudu viena vai divu mēnešu ilgam ārzemju ceļojumam, tad tas noteikti aizrāda, ka fondam nerūp kultūra, bet gan kaut kas cits, kam nekā kopīga ar kultūru nav. Apzinīgi neproduktīva tautas mantas šķērdēšana nav kultūras darbs, cik patīkama ceļotājiem ari nebūtu vizināšanās uz tautas rēķina, cik atsaucīgi ari ceļotāji nebūtu pret tiem, kas viņiem šo iespēju devuši. Viena vai divu mēnešu komandējumos var tikai iepazīties ar lielāko centru torņiem, bulvāriem, fokstrotiem un greznajiem skatu logiem. Kultūras fonds taču ne no viena neprasa nopietnus pārskatus, par ko un kā katrs komandētais valsts naudu izdevis. Citās zemēs tā nav: ja tur kādu komandē uz ārzemēm, tad tikai uz tādu laiku, kurā tas patiesi var ko iemācīties, un tad tam ari jānoreķinās par saņemto naudu un jāuzrāda ari apliecības par gūtām sekmēm. Tādi komandējumi atmaksājas, bet mūsu Kultūras fonda komandējumi sasniedz tikai ārīgu aplaisīšanos ar Vakar-Eiropas kultūru.
Mēs gan ceļam gandrīz ikgadus šur un tur pa sīkmuldēdamiem stabiņiem, bet cik ilgi būs mums vēl jāgaida uz mūsu atdušošos varoņu tiesībām cienīgu pieminekli, kuram jābūt Latvijas sirdī tur, kur sastopas Brīvības bulvārs ar Merķeļa ceļu? Vai tiešām starp mūsu māksliniekiem nav neviena, kas, aizrauts no mūsu tautas nesalauztā brīvības gara, ar drošu roku sašķeltu granītu tā, kā mūsu varoņu sašķēla mūsu tautu? Ja viņu lielie darbi, kuri mūsu mazo tautiņu iespieđa milžu starpā kā brīvu, neatkarīgu vienību, nespēj neviena snaudoša talanta uzmodināt — tad ari visi mūsu mākslinieku turpmākie ceļojumi uz Eiropu būs velti. Francijā gandrīz katrā zemā varam atrast pieminekli kritušiem varoņiem, kurš kustina pat ārzemniekus — mūsu mākslinieki, kas nopietnu studiju nolūkā un, laikam gan uz sava rēķina, ilgāku laiku pavadījuši ārzemēs, būtu katrā ziņā to ievērojuši — tikai mēs neradam, bet strīdamies.
Mēs esam bezgala strīdīgi, bez gala sašķelšanās. Neskaitāmi skaļie lozungi, tūkstošiem reižu atraugotās un tomēr nesagremojamās dogmas ir tikai tukšas izkārtnes, zem kurām mēs slēpjamies, lai vēlāk panāktu savu, t. i. kādas atsevišķas neizsijātas grupas vai ari tikai personīgu labumu. Visu, kas stājas ceļā — armiju un pat pašu valsti, mēs gatavi samīt. Mēs radām visbriesmīgāko regresu, modinot tautas tumšākajos dziļumos viszemākos dzīves instinktus — slinkumu, laipnīšanu un baudu kāri — tad tikai tas mums palīdz sasniegt iekāroto. Lai grimst tauta postā, kad tikai mēs varam labi uzdzīvot — pēc mums, lai būtu vai ūdensplūdi.
Ka tas tā ir, to vislabāk pierāda kandidātu saraksti nākošās Saeimas vēlēšanām. Cik šo sarakstu nav un kādu tik nav! Daudz sarakstu nosaukumi vien jau runā gaišu valodu, kas ar mūsu tautas godu un labklājību notiktu, ja viņos minētie kandidāti nāktu pie stūres. Ja mēs nākošajā Saeimā ievēlēsim ļaudis, kam tagadējā bēdīgā aina patīk, ļaudis, kas mums solījuši un uz priekšu sola zeltas palas un citus labumus, darba no mums neprasot, ļaudis, kas mūs šķeļ un kūda vienu pret otru, — tad mēs esam tik tālu grimstoši, ka vairs glābjami neesam; ja, turpretim, klausīsim rīkoties savā vārdā tikai tādiem, kas mums uz tukša gaisa neko sola, bet gan skaidri aicina uz nenogurstošu, nepārtrauktu darbu, tad mēs atradīsim ceļus, kā atkal tapt par īstiem latviešiem, kuri nerisina ne proletarčus, ne patricijus, bet atzina tikai vienu — dvēseles diženumu. Esmu pārliecināts, ka mēs iesim otro ceļu. Vēl ir ļaudis, kuriem mēs varam uzticēties, kuriem rūp nacionālā apvienība un senču tikumi.
Kā tālās, tālās dziesmiņas skaņas, nāk man prātā māmuļas allaž atkārtotais nostāsts par laimīgu zemi, kur viļņojas druvas, zaļo pļavas, šalko zaļie meži; tur dzīvo strādīga tauta — ozoldēli, liepmeitas — kas nepaslinko ne prasu “ne naidu” zinājusi, visu izkopdama par druvām, tīrumiem un dārziem. Laimīgās zemes ozoldēli, liepmeitas! Jūsu svētbirzes jau sen izzāģētas, jūsu dziesmas jau sen apklusušas, lepnie meži top ikdienas retāki; mēs steberējam purvos un muklājos. Šeit raugās pārpalikušie vientuļi ozoli, smagi nopūšas vientuļas liepas — bet to mehi nebēdz šalkt un šūšināt, brīdinot uz neceļiem pavesto tautu.
Latvji! Neļausim šīm skaņām galīgi apklust — audzēsim jaunus ozoldēlus, jaunas liepu meitas senču tikumos. Tad izsūks purvi, tad atkal viļņos visur druvās, zaļos pļavas un lepni meži. Tad birstalās šalks un šūšinās mūsu slavens darbs, kurš atkarajas vienīgi no mūsu gribas.
Darīsim to!
Blumentalu Davis.
LNB periodikas digitalizācijas OCR versija
Kahdi mehs esam.
Latìoju tautaS garigee pamati atspoguļojas tautas dsidri-daiļajos darinajunlos. WiņoL mehs redsam, kahdus tikumus audsinajuschi muhsu sents.l.i un ko tee mums atstuhjuşchi à şwchw noìochlejumu. Bet muhsu masà t.iuta osihwo leela paşaulà zeļa malâ un tiklihds Ut* làs tautas şahka wairak kustetees, tàs ari pZMunija -zihruliti" zeļa maliņā un, ja ari „ne if= weda' to „us Wahzsemi", tad usşuhtija ta.. wahzu, sloeedru. poļu un kungus pajhâ ligsdâ, kur gandrihs wişi no şchcem şu>cşchaieeln kungecm fahka rihkotees kà şawâs mahjâs. 9ht mchS maus newarejàm dsihwot pehz şawas gr'baS. newarejàm wairs peekopt şawus tiwn us — mums bij japeclahgojàs şnxşcho kungu gubai un eerascham. Un kahdi mehs tagad .'-ani dehz schahoaļ peelahgoşchanàs? Waj mehs eş? t tikpat peenn'bligi, peeklahjigi, un we»nZkvhrschi, kahdi bij muhşu Ne— peeMihligajam ir şìoeşchu kungu laikā, un ne masak şcho kungu pehdejâs zihņâs un fcrt rcwoluzijas laikâ, usspeests niknas puhzes sihmogs. Mehs usstahjamxs tagtd weenS Pret otru tàpat ļà agrakee kungi uş'ì.hZàS pret ZuumS: tee bij ftritpj pret mums mehS esam strupi pret lihdszilwekeem; tee \i[ «ņemti no şeìoiS un eedomigi — mehs ari *t' homajamees buht m draki par wişecm; t >>5 AeweenS newareja pahrleczinat wiņu netaişnilâ — ari mehs esam stubrgalwîgi lihds slimizumam; tee muhs apsmehja — wehl «It ņepeeklahjigak mehs ncnxirctu usstahtses pret >ļihdszilwekeem un it chpaschi pret teem, kas atka-Līgi no muniS. . ģiw tautu netikumi ir şamaitajuşchî muhsu dwebftl.s dsidrumu. Tagad mehs no tàm esam atkratijuseheeS. Mehs esam brihroi ņemt to. kas mums derigs. Tagad mehs brihwi ejam pee zitàm tautām. Brauzam us ahrsemem mahzitees. Iļas tagad gan nebrauz us Kulwros fonda. t. i. nf tautas rebkina us aisjuhras semem? WljfuS gamts. kamehr Latwija paşiahw, mehs brauzam wişi: wezi. jauni, bagāti, nabagi, wihri, şeewas, politiķi, dseedoņi, musikanti, pcerni» nekku zehlaji, skolotāji, eerehdņi, inschenoerl, amatneeki, tirgotāji, şiimneeki. weşeļotaji un laikam gan, ari sosu gani. Ja katrs no teem buhtu ļaut ko derigu ahrsemês eemahzijees un. mahjās pahrnahzis, peemcbrojis muhsu «pstahHecm, ļahdai gan tad wajadseja isskatiteeS Latwijai? Tai wa?adscja bubt laimigai semei, kura malda preekşehsihmiga kahrtiba un eekahrw. Bet waz tas tà ir? Dcemschehl, ne. Ja kahds pahrbrauz niuhsu robcschu. tad nnnsch usduras taisni us pretējo. Tas, wispirms, nesastop laipnus un peewilzigus pilsoņus, bet gan asus un strum' noraidoschus; tas zeļo lehnam us preekschu, 10 wilzeeni kawejaS. un daudsreis pat Ves wajadsibgs, bes gala ilai veestahtncs-, wagonos beesa putekļu kabrta. işbahrstiti papirosu galu truhziga apgaişmoşcbana- un apkalrotan nereti wihsdegunigi. Nonabkuşcham pilşehtâS şajubtams inşormazşjas truhkums par tahļakzeļoschanu un apstabschanàs weetam- ja wamdsigs tahļak zcļct pa uhdenszeļu. tad upes mala pat weetejee neşpehj ussinat atteezigà twalkona pee
stahtni un atecşchanas laiku. Us weetas paliku- ş şchais weeşis apmeklè muhşu atklahtàs weetas!l un reds tukschu operu, wkşcyus teātrus, bet ga-|< ligi peebahstus kinematogrāfus un fokstrotuè;! \ winşch eet atşpirdsînatees restorānā un sastop. 1 Pat Pirmklaşigos, neglihw trokşchnoşchanu, 1 rupju un peedausigu ahkstişchanos ' — ii ifhi semakà kroga ainu un ne smakas no i EiropaS w-ecglàs un şmalkàs jautribas. Eiro- I pcctis nahk pee şiehdseeua, ka mums truhkst | audsinaşiî>-lnas un sahk intereseteeS par muhsu i audsinaşchanas eestahdem — skolām. Wina cc- ļ wahktàs siņas ir apmehram schahdas: mehs dauds eksperimentējam un kaut ko mahzam. bet profesori augstskolās apgalwo, ka studenti ne- I tvar ftkot lekcijām-, ar audsinaşchanu skolās stahw wehl behdigak — tahdas pawişam naw un tagadējos apstah(ļos ari newar buht. Mehs labpraht ncrabditu ahrsemneekeem muhsu audsinaşchanas eestahdes, bet ko nu mehs wairs şlehpşim, kad skolotāji un wiņu preekşchneeki atklahti, skolneeku. wezaku un wişas şabeedribas preekşchâ laikrakstos weens otram pahrmet meloşchanu, j uà'bas neleetigu ismantoşchanu, wahrda netureşcyanu un zitas tamlihdsigas smalkas leetas. Şaschņaudsas şirds, redsot, ka muhşu darba" skola jaunatnes tihràs, newainigàs dwehşeles; redsot, ka muhsu skolas pahwehrtuschàs par audsinaşchanas un isglihtibas apsmeeklu. Ko naw paşpehjuschas sagraut muhsu skolas, to nobeids muhşu lubu literatūra, pornograşişkee isdewumi un muhsu nxldoņu un partiju şawstarpejà neķibtrà apmehtaşchanàs dubļeem. Mehs esam nokļuwuşchi brecsmigâ i muklāja, no kura mums wiseem şpehkeem işchas ijtiuht, ja ne paşchu, tad muh-ju behcnu — muhsu nahkotncê dchļ. Newoinoşim neweenu zilu. kà katrs pats şewi, ap ņemsi inoes pateeşi labo tees un muhsu behrnuS nemaitāt — tad if« kļuhşim. Waj zitâs mubşu dsihwes nosarês ir labak, kà nupat minetâS? Nebuht ne. Blakus skolām, wişur par leelako kiilturas weizinataju usskata labus zeļus. Kvhdi muhşu zeķi. par to leezjna weena no tautas labakajcem dehleem nupat aisbehrtais kaps! Zik sirgu nobendēts us muhsu zeļcem. zik raw un aisjuhgu şolausts, zik welti patehrets dahrgà laika, iszekat eegrimuscbos we-. sumus un pat tukschus ratuS, sinams tikai teeru, kam schìs mokas nahkas pahrzeest; bet zik mehs saudejam, pahrwadajot pa muhsu moku zeļeem pa graudiņam to, ko waretu pahrwcst us reisi, to aprehķinat nenahk prahtâ ncweenam. Waj muhsu Kultūras fonds nedaritu pareisak, ja tas ekşkurşanteem nebrugà sudraba lateern ahrsemju zeļus, bet gan schos latu* isleetotu muļ>su paschu zeļu brugcschanai? i Ahrsemês kara sagrautās ehkas jau sen schahdcem nwj talàm lihdsekļeem samestas kahrtibâ; Wakar-Eiropâ dsihwiba un Fiiftîba sastopama ne tikai pilsehtas, bet ari us laukeem srralidà ļauschu pulzini un dun maschinaS. Bet mehs wehl mitinam ļaudis tranşeliejâs un ehkas. it ihpaschi us laukeem. beeschi wehl stahw bes jumteem. Lauku dsihwe kà ismirilşi. Kapebz wiņa tahda? Tapehz, ka esam ismcizijuschi lauzineekus pahrinehrigâ darbā un nelabwemigakos apstahkļos; mehs teem atraujam palihgspehkus, usturcdami pil
chtâs us to paşchu lauzineeku rehķina weşelaS! ?esdarbneeku armijas. Desdarbneeku institūta eweşchanâ inehs bes kawcşchailàS eş«n sekoju-s chi Eiropai. Kas mumS daļa» gar to. Sa tur ruhkst darba, bet pee mums darba rotu. Ne, autas ekonomisti, kas juhs ari esat us tautaS -ehķina zeļojuşchi pa ahrsemem. tà tas Ugan ledrihkst buht — besdarbneekeem pee mumS veetas naw! Wişi. kas pee munUS nemahk waì, xlreisaki, negrib darbu atrast, sem sttngraS us-audsibas leekami pee ncisbrauzamo zeļu labochanas, peesehrejuscho meschu tihrişchanaS, suhlauzineekeem palihgâ isstrahdat seini un taschu nowahkt. Un ja tad wehl ne. Myļu tad liksim tos pee muhsu neskaitatrn purwņ şuşinaşchanas, pee aisşubnojuşcho tihkultiweşchanas. Şchahds kulturaS darbS Xlleelinàs muhsu semes fonda platibu tahdâ lnehrâ, tū mums wairs newajadsèS iszirst meichus jaunşaimneezibu eerihkoşchanai. ka mums vairs neuxijadsès tihkot pehz wezşaimnâ un lieatşawinamo zeutru semcs. Leekas, ka wişi zekotaji mums neko r?aw dewuşchi. Kapebz? Tapehz. ka kultūra naw ftlstrcbjama weenâ mehneşi. Ja Kultūras fonds dod neskaitameem gribēta jeem naudu weena waj diwu mchneschu ilgam abrşemju zeļojumam, tad tas noteikti aisrahda, ka fondam neruhp kultūra, bet gan kaut kas zits, kam neka ko-. Piga ar kultūru naw. Apsinigi neproduktiwa ' tautas mantas şchķeeşchaua naw kultūras darbs, zik patihkama zeļotajeem ari nebuhtu wisinaşcha-' nàS us tautas rehķina, zik atsinigi ari zeļotaji nebubtu pret teem. kas wineem şcho eîşpehju dewuşchi. Weena waj diwu mchneşchu komandējumos war tikai ecptifilitccd ar leelako zentru torņeem, bulwareem, fokstroteem uu gresnajeem skatu logecm. Kultūras fonds tatşchu ne no merna neprasa nopeetnus pohrşiatus. par ko un kà katrS komandētais walsts naudu isdewis. Zitâs semķs tà naw: ja wr kahdu komandē us abrsemem. tad tikai us tahdu laiku, kurā tas pateeşi war ko eemahzitees, un tad tam ari janorebkinajas par saņemto naudu un jausrabda ari apleezibas par auhtàm sekmēm. Tahdi komandējumi atmaksājas, bet muhşu Kultūras fonda komandējumi şaşneeds tikai ahrigu aplaisischanos ar WakareiropaS kultūru. Mehs gan zeļam gandrihs ikgadus şchur m, tur pa sihmuļmeidigam stabiņam, bet zik ilgi. buhs mums wchl jāgaida us muhsu atduşoşelws ļ waroņu teeşcbàm zeenigu peeminekli. kuram ja» buht Latwijos sirdi tur. kur sastopas Brihwibas ļ bulwars ar Merķeļa eelu? Waj teeşchàm starv muhsu mahkşlineekeem naw neweena, kaS, aisrauts no muhsu tautas nesatausta brihwibas gara, ar droschu roku şaşchķeltu granītu tà, kà mul)şu waroni şaschķcbla mnbşu Ja > wiņu leelce darbi, kuri muhsu maso tautiņu eeşpeeda milseņu starpa kà brihwu. neatkarigu weenibu, neşpehş neweena şnaudoşcha talanta usmodinat — tad ari wisi muhsu mabkflineeku wrpmakee zeļojumi us Eiropu buhs weltigi. Franzijâ gandribs tatrâ zeemâ warmn peeminekli nxlroneem. kurşch m'skustina pat ahrsemneckus — muhsu mahkslineeki, kas nopeetnu studiju nolubkâ, un laikam gan us şawa rehķina, ilgāku laiku pawadijuşchi
! ahrse,n?S. buh» katrâ siņâ toS «wehrojuşchi . I tikai mehs neradam, bet ftrihdameà MehS eşam besgala strihdigi. beş gala ' luşa>e». Neskaitam» fkalee losungi, tuhkştoļ şcheem reiseS atraugotàS rm tomehr neşaaremo» [ tàs dogmas ir tikai tiKşchaS iskahrtneS, sem ht* ràm mehS slehpjameeS, !ai wehlaki panahttu şi»wu, t. i. kahdaS atftivisckķas neezigaS grupaķ waj ari tikai perşoniau labumu, Wişu, toê kam stohjaS Keļâ — armiju un pat paşchu toaifri mehs gatawi şamiht. MehS ràm wiSbreeşmigako regresu, modinot tautaS tinuşchakajoS flatV ņoS wièsemako Dfihrcmeefu mftinktuS — slinkumu, lcrupişchanaS un boà kahri — kad tikai Itfl mumS palibds şaşneegt eekahroto. Lai grimst tauta poşlâ, kad tikai mehs waram labi usdsih. wot — pehz mums, lai buhtu waj uhdenspluhdi. Ka tas tà ir. to wislābak peerahdo kandidātu saraksti nahkoşchàS Şaeimas Mehleschanain. Zik scho sarakstu naw un kahdu tik naw! Dauds şarakstu nosaukumi ween jau runà gaischu walodu, kaS «r muhsu tautaS godu un labklahjibu notiktu, \a wiņos minetee kandidāti nahktu pee stuhreS. Ja mebS nabkoşehâ Şaeimâ eewek'leşim kaudiS, kam tagadejà bebdigà aina patihk, ļaudis, kas mumS şolijuşchi un us preekschu sola zeptas P<n< ' polaS un zitus labumus, darba no mums nei prasot, ļaudis, kas muhs ribda un kuhdaweenu , pret otru, — tad mehs esam tik tablu grimuscku, î ka wairS glahbjami neeşam- ja. turpretim. kauşim rihkotees şawâ wahrdâ tikai tabdeem, kas mums us tukşcha gaisa neko noola, bet gan skmz mi aizina us nenoaurstoschu, tad mehs atradīsi,n zcļus, ?à atkal tapt .par ihsteem kuri nerisina ne pro« i letarceschus. ne bet aKina tika, weenu — droebşeļeS dischenumu. Eşmu Pas'-l.v-> ş nats, ka mehS eeşim otro zeļu. Wehl ir ļaudis, tureem mehs waram ustizetees. kureem ruhp na» zionalà apweeniba un şentchwu tikumi. .Kà tahkas. tabļaS dseeşminas skanas, nahk man pral/.â mahmuļas cîìlnìcTi atkahrtotai-5 no»stahsts par laimigu semi. 1*1:1- nnļņoiuşchaķ dru'was, saļojuşchas Plawas, schaltuşchi l?rni jTur dsihloojnsi strahdiga tauta — osoldehl?. lcepu meitas -— kas nepasinuşi ne ne n:uk«lajus, wişu iskopdama par druwnn, tihrumee:n un dahrseem. ļ LaimigàS semes osoldehli, leepn meitas? luh. 'şu şwchtbirses jau sen iszirstas, juhşu dfeeşmas ì jau sen apklusuşchas, lepnee mcschi top ikdeeuaS 'retāki: mehs steegam pimr>os un muklājos. Schri raugas pahrpalikuşchee weentuki osoli, şmagi weentules leepas — bet tc> mchr nebcids şchalkt un schuschinat, brihdinot us > nezeļeem Pawesto tautu. j îîatwji! Neļausim schìm şkaņam gnligi apklust — audsesim jaunus osoldeblus, jaunas leepu meitas şentchwu tikumos. Tad issudìs purMi. tad atkal wiļnos wişur drunxls, saļos pķawaê un lepni meşchi. Tad birstalâS şchalks un schuschinàs muhschaml Slawcns darbs, kurşch atkarajaS weenigi no muhsu gribas.
Darīsim to!
Blumentalu Dawis.