LLM versija
„Kaut ko, kur uzsēsties...”
Omera Seifeddina
(No turku literatūras.) (Turpinājums.)
Karstums kļuva arvien lielāks un ceļš sliktāks un putekļaināks; šur tur akmeņu starpā laiski gorījās ķirzatas. Dervišs Hasans pārlaida acis pār sevi: biezā putekļu kārta uz apaviem apslēpa to, cik veci, nodriskāti tie bija; pār spalvām krūtīm ritēja lejup putekļainu sviedru lāses... Nu, viņam bija jāsaņemas! Jo viņš atcerējās tautas sirmo gudrības teikumu: “ceļiniekam jādomā tik par savu ceļu un ceļa galu,” un tāpēc soļoja arvien tik uz priekšu, tāļāk un tāļāk; tā viņš soļoja stundām. Saule no debess vidus jau atkal sāka laisties uz leju. Dervišam Hasanam nāca prātā, ka viņa ordeņiskības bagātē, pie labas un krietīgas dzīves pieradušie locekļi pilsētās tagad slaistījās apkārt patīkamā pēnā, pie strūklakām spirdzinādamies ar nekad neizsīkstošo, saldo, dzidro ūdeni un skalodami, tīrīdami savus locekļus pēcpusdienas lūgšanām, pēc pravieša priekšraksta. Cik labi un ērti taču bija viņu miesai saskaņā ar viņu garu, kuru bailes no elles mokām un tvīkta pēc paradīzes turēja vienā uztraukumā!.. Viņš gāja vienmēr tāļāk. Uz ceļa, pa kuru viņš soļoja, zirgu un ratu vedas pamazām sajaucās citas ar citām un it kā izsīda. Viņš pacēla acis un raudzījās uz priekšu: viņš bija noklīdis pie ceļa līkuma, un te nu ceļš gāja atkal pret kalnu. Pašā ceļa līkumā atradās izžuvusi aka ar divām, trim plakanēm. Viņš neapstājās, bet soļoja tik tāļāk. Taču sasniedzis kalna nokari, viņš redzēja, ka ceļš aizmijas tāļāk un tāļāk uz augšu bezgalībā, un pēc tam tik stāvu, ka nabaga vīriņš izsaucās: “Ak, Allah!” — tur nu es vairs neteikšu augšā! — un saļima turpat uz vietas ceļa malā. Izsalkums, saules tveice un gadu nasta dervīšā Hasanā, kurš kopš agra rīta visu dienu bija gājis bez mitas un segas, nevilšus modināja tādas kā nemiera un pretestības jūtas. Kad viņš bija ieraudzījis stāvo kalnu un sajutis, ka netiks tam pāri, visas viņa cerības juka un izgaisa; tas nomāca viņa mošo garu un lieca pie zemes viņa līdz šim taisno, stīvo kaklu, tā ka viņš tagad līdzinājās kuram katram savu labumu aprēķinātājam, glaimotājam un līdējam dēdeļa muļķim. Dievišķās mīlestības miglas auds, kas viņa iekšējo cilvēku ar visām tā ezerēm šķīra no “apkārtējās pasaules”, bija kritis no viņa acīm un līdz ar to izdzēsies viņa lūpu pašapzinīgais smaids. Pirmo reizi savā mūžā viņš sāka lūgties no saviem bezdievjiem, citiem muļķiem, tik bieži piesaukto varu:
“Miļtais Dievs, apžēlojies par mani! Esmu izsalcis, esmu vecs... Ceļu uz to stāvo kalnu, pa kuru tu te man liec rāpties augšā, es vairs nespēju veikt. Sūti man kaut ko, kur uzsēsties. Palīdzi tu man nokļūt līdz šī kalna virsotnei; ar to ceļa otru pusi, ar nokāpšanu, es tevi vairs neapgrūtināšu.”
) Kols austrumzemēs un Grieķijā.
Tad viņš ar mokām atvilkās atpakaļ platā ēnā pie izžuvušās akas un nopūtās: “Nedz kādu zirgu vai ratus es jau nemaz nelūkoju; sūti man kaut kādu trumu, kur uzsēsties... manis pēc kaut vecu, gaudenu ēzeli. Dievs, ak Dievs, žēlo jel mani, žēlo šo reiziņ!”
Un tā nopūties, viņš tūliņ atkal apkaunējās par necienu, kādu savā mirkļa nespēkā sajūtā bija Dievam parādījis, un sāka taisnoties, — joprojām saceldamies pret viņu:
“Dievs, mans Dievs, tu esi radījis manu miesu; tad nu atsvabini to arī no šīm mokām! Man nebūs ko sēmoties vai tēloties tavā priekšā: es paļaujos uz to, ka tu man sūtīsi kaut ko, kur uzsēsties, un ka es tad uz tā varēšu novērtot tavu rokudarbu. Ja tu man nekā nesūtīsi — tad es tavu smago, nevērtīgo rokudarbu ilgāk vairs nenesīšu. Šitā pašā vietā es viņam tam darīšu galu un likšos pie miera! Ak Kungs, ja tu palēz pie sava, tad es te aiz izsalkuma un slāpēm nomiršu. Tu redzi, tu zini, tu dzirdi visu! Debess ir tava acs, pasaules ārēs tava gudrība, nebūtība tava ausī. Tad dzirdi un tamlīdzīgi ieklauso: ja tu man nesūtīsi kaut ko, kur uzsēsties, tad es vairs nekustēšos ne no vietas, līdz nobeigšos. Tad tu redzēsi, kā kraukļi knābās šo manu miesasbūdu. Ja tu man nesūtīsi kaut ko, kur uzsēsties, tad es, mans Dievs, šo ceļu kalnā nekad vairs neveikšu. Nu, un atpakaļ es ar’ neiešu!..”
Teicis savam Dievam to, kas bija sakāms, stūrgalvīgais dervišs pielieza galvu un spītīgi noņēmās klusēt. Pamazām viņa acu vāki aizvērās. Jā, Dievs viņam katrā ziņā sūtīs kaut ko, kur uzsēsties. Tas jau ar’, taisnību sakot, nebūtu nekas cits kā Viņa, Visuvarenā un Visžēlīgā, kurš mīl savu rokudarbu, pirmais pienākums.
(Turpmāk — beigas)
LNB periodikas digitalizācijas OCR versija
„Kaut ko, kur uzsehstees..."
Omera Zeifeddina
(No turlu literatūras.) {Xur^na.'dMì., Karstums kļuwa ariveen leclaks un zeļsch sliktais un putekļaināks; schur tur akmeņu starpā laiski gorijàs ķîrsatas. Derwişchs Haşans pahrlaida azis pahr scwi: beesà putekļu ļahrta us apaweem apslehpa to, zik mezi, nodriskāti tee brja; pahr spalwam kruhtim ritēja lejup putekļainu siveedru lahse§... Nu, minam bij jāsaņemas! Jo miņsch atzerejāS tautas sirmo gudribas teikumu: „zeļineekam jadomà tik var samu zeļu un zeļa galu," un tapehz şolo'ja artveen tik us preekschu, tahļak un tahļak; tà miņsch soļoja stun dam. Saule no debess mious jau atkal sahka laistecs us leju. Derwişcham Hasanam nahza prahtà, ka miņa bagatee, pee labas un nveerigas dsihmes peeraduschee lo*efti Pilsehtas tagad şlaistijàs apkahrt patihkamâ paehnâ, pee struhkln akain spirdsinadamecs ar nekad neisşihîftoscho, salto, dsidro uhdeni un skalodami, tihridanu şawus locekļus pehzpuôdeenas luhgşchanam, pehz pramecscha preekschraksta. Zik labi un ehrti tatschu
bija miņu m-esşai şamehrâ ar wiņu garu, kuru bailes no elles mozibam un tmihka pehz paradiscs turēja weenâ ustraàmâ!.. Wiņşch gahja weenmehr tahļak. 11) zcla, pa kuru miņsch soļoja, sirgu un ratu vchdas pamasam sajauzàs zitas ar zitàm un it kà issuda. Winsch pazehla azis un raudsijàs us preekşchu: winsch bija noklurois pee zela lihkuma, un te nu zeļsch gahja atkal pret kalnu. Paschâ zeļa lihkumâ atradàs isşuşejuşi aka ar diwàm, trim plaWiļrşch neapstahjàs, bet soļoja tik tahļak. Tatschu sasneedsis kalna nokāri, miņsch vedseja, ka zeļsch aismijas tahļak un tahlak us aufîşchu besgalibâ, un pee tam tik stahmu, ka nabaga roibrs isşauzàs: „Ak, Allah! — tur nu es mairs neteeku angscha!" un saļima turpat us meetas zeļa mala. Issalkums, saules tmeize un gadu nasta derwischâ Haşanâ, kursch kopsch agra rihta misu deenu bija gahjis bes mitas nn sehgas, n.'lviļus nwdinaja tahdas kà nemeera un pretestibas juhtas. Kad wiņşch bij eeraudsijis stahmo kalnu un sajutis, ka netils tam pahri, misas Miņa zcribas juka un isgaisa; tas nomahza mina moscho garu un leeza pee semcs Miņa lihds schim taisno, stihwo kaklu, tà kà wiņşch tagad lihdsinajàs kuram katram samu labumu aprehķinataiam, glaimotajam un lihdejam deedcļa muhkam. Deewişchkàs mihlestibas migļaS auts, kas miņa eekschejo zilmeku ar Mişàm ta eezerem schķihra no pasaules", bija kritis no miņa azim un lihds ar to isdsehsiS miņa luhpu paşchapsinigo smaidu. Pirmo reisi samā muhschâ miņsch sahka luhgtees no sameem becdrcem, ziteem muhkeem, tik beeschi peesaukto tvaru: „Mihļais Deems, apschehļojecs par mani!
•) Soks avstrumscmt» un Greeķijà.
Esmu issalzis, esmu wezs... Zeļu us to stahMo kalnu, pa kuru tu te man leez raşptzeS augschâ, es wairs nespehju weikt. Suhti man kaut ko. Tur usşchstees. Palihdsi tu man nokļuht lihds schi kalna mirsotnei; ar to zela otru pusi, ar nokahpschanu, es temi mairs neapgruhtinaschu." ' Tad Miņsch ar mokanr aişirnlkàs atpakaļ platanu ehnâ pee isşusejuschàs akas un nopuhtàs: „Nes' kahdu sirgu maj ratus es jau nemas neļahroju; suhti man kautkahdu krahmu, kur usşchstees... manis pehz kaut wczu, gaudenu ehseli. Deews, ak Deems, schehlo jel mani, schehlo scho reisiti!" Un tà nopuhtees, Miņsch tuhliņ atkal apkaunejàs par nezeeņu, kahdu samā mirkļa nespehka şajuhtâ bija Deewam parahdijis, un sahka taisnotees, joprojām sazeldamees pret miņu: „Deews, mans Deems, tu esi radijis manu meesu; tad nu atsmabini to ari no schim mozibam! Man nebuhs ko semotees maj teeletees tawâ preekşchâ: es paļaujos us ta, ka tu man suhtisi kaut ko, kur ussehstces, un ka es tad us ta maveschu noweetot tawu rokudarbu. Ja tu man neka nesuhtisi tad es tamu smago, nemehrtigo rokudarbu ilgāk mairs neneşişchu. Şchitaî paschâ weetâ es misām tam darischu galu un lilschoS pee meera! Ak Kungs, ja tu Paleez pee sama, tad es te,ais isialkuma un slahpem nomirschu. Tu redsi, tu sini, tu dsirdi misu! Debess ir talva azs, pasaules ahrcS tama gudriba, ncbuhtiba tawa ausê. Tad dsirdi un tamlihds eelahgo: ja tu man nesuhtisi kaut ko, kur ussehstces, tad es mairs nekusteschos ne no meetas, lihds nobeigschos. Tad tu redsesi, kà kraukļi knahbàs scho manu meesasbuhdu. Ja tu man nesuhtisi kaut kb, kur ussehstees, tad es, mans Deems, scho
zeļu kalna nekad wairs neweikşchu. Nu, un atpakaļ es ar' neecschu!.." Teizis şawam Deewam to, kas bija sakāms, stuhrgalwigais dermişchs pccleeza galmu un spisitigi noņchmàs kļuşet. Pamasam wiņa azuroahki aiswehràs. Ja, Deems miņam katrâ siņâ şuhtìs kaut ka, kur lìsşehstees. iTas jau ar', taisnību sakot, nebuhw mekaS zits kà Wina, Wişudischenà un Wişuschehligà, ffurşch mihl şawu rokudarbu, pirmais hnenahkums. (Turpmāk bttV.al .)